Zēns no 8 gadu vecuma rūpējās par savu aklo māti, bet kādu dienu viņu ciematā parādījās kāds garīdznieks, kurš uz visiem laikiem izmainīja viņu dzīvi. Lūk!
-Nastja, labrīt – kaimiņiene satika sievieti kāpņu laukumā.
-Sveika, Natālija, kā tev iet? Ienāksiet pie mums vakarā?
-Ar prieku. Es pat kūku uztaisīšu. Būsim ap astoņiem vakarā.
Pirmās kāpņutelpas iedzīvotājas bija ļoti labās, pat draudzīgās attiecībās. Katrai no sievietēm bija 1 bērns: Nastjai Poļina, bet Natašai – Kostja.
Jāsaka, ka savā starpā viņi ļoti draudzējās. Viņiem bija ierasts pavadīt vakarus kopā, vai nu vienkārši tēju padzert, vai vakarā uz kinoteātri aiziet. Reiz viņi pat kopā uz jūru aizbrauca.
Bērni ļoti ātri izauga un kļuva par pašiem labākajiem draugiem. Viņi bieži devās pastaigās, pavadīja daudz laika kopā. Viņi pat mācījās vienā klasē, pēc tam iestājās vienā mācību iestāde, bet dažādās fakultātēs.
Tā nu notika, ka Kostjam ļoti patika Poļina. Viņš vēl bērnībā bija viņā iemīlējies, bet nekādi nesanāca to viņai pateikt. Viņš domāja, ka tā pārtrūks viņu draudzība, ja meitene uzzinās par viņa simpātijām. Meitene arī bija viņā iemīlējusies jau kopš bērnības, bet arī nekādi nevarēja atzīties.
Abiem bija jau 19 gadu un Kostja beidzot spēra pirmo soli.
-Poļina, es jau sen tev gribēju ko pateikt. Īsāk sakot, tu man patīc.
-Zini, tu man arī ļoti patīc. Patiešām.
-Nopietni?
Pēc šiem vārdiem abi apkampās, bet nu jau ne kā vienkārši draugi. Viņi juta, ka nebūs vairs neviena tuvāka, bet viņus sagaidīja vilšanās.
Lasi vēl: Četri iemesli, kādēļ otrā laulība varētu būt laimīgāka
Kad abu jauniešu vecāki uzzināja par notiekošo, viņi bija pret šīm attiecībām. Viņi negribēja, lai viņu bērni būtu kopā. Viņi varēja būt vienkārši draugi, bet veidot kopīgu ģimenei – noteikti nē! Neviens nezina iemeslu, vienkārši bija pret.
Šī iemesla dēļ ģimenēs sākās konflikti. Anastasija un Natālija savā starpā sastrīdējās, un arī viņu vīri – Timofejs un Pjotrs sastrīdējās. Viņi aizliedza jauniešiem iziet no mājas un visu laiku viņus kontrolēja.
Tā pagāja vesels gads. Timofejs neizturēja un aizgāja no ģimenes, un tieši šis aspekts nospēlēja svarīgu lomu Kostjas un Poļinas ģimenes veidošanā.
Kopš tā brīža ģimenes vienkārši pārtrauca sarunāties, bet līdz ar to pārstāja kontrolēt jauniešus. Poļina un Kostja atkal varēja satikties, viņu mīlestība nenodzisa, un viņi nolēma izvākties no vecāku mājām.
Kad Kostja aizgāja pie sava tēva pajautāt, kāpēc viņš tomēr neļāva jauniešiem satikties, tad pamanīja, ka tētis un mamma ir sākuši ļoti strīdēties.
-Tēti, kas jums ar mammu notiek? Tas ir manis dēļ?
-Nē, dēls. Tam nav nekāda saistība ar tevi. Tās ir mūsu pieaugušo problēmas. Nav tādas ģimenes, kurās nestrīdētos. Atceries to. Strīdi, tas ir normāli.
-Bet kas būs tālāk?
-Viss būs labi. Atceries vectēvu, par kuru tev reiz stāstīju?
-Bet tu par viņu neko nestāstīji.
-Jā, tas ir tāpēc, ka viņš aizgāja no ģimenes, kad biju mazs. To pašu arī izdarīja Timofejs, Poļinas tēvs. Tu es jau izaudzis, tāpēc pienācis laiks tev izstāstīt vienu stāstu.
-Es klausos, tēti.
Es, mamma, un tētis dzīvojām ļoti laimīgi – sāka Pjotrs. Mums bija sava māja laukos. Man tolaik bija aptuveni 5 līdz 6 gadi, precīzi neatceros. Mans tēvs visu laiku sauca mani strādāt. Ko tik mēs ar viņu nedarījām, lai uzturētu mājās kārtību un labu stāvokli. Es jau bērnībā pieradu pie darba. Kā atceros, nekādu spēļu un draudzīgu attiecību man nebija. Tāpēc arī es biju tik priecīgs draudzēties ar Timofeju un Anastasiju. Bet pēc tam, kad pateica, ka mūsu bērni satiksies, es atcerējos vienu stāstu. Tieši tāpēc es neatļāvu šīs attiecības.
-Tēti, kas tas bija par stāstu?
Kad mēs ar tēvu strādājām pa māju, mūsu kaimiņiem arī bija meita. Es viņā iemīlējos līdz ausīm, mums bija 7 gadi.
Mans tēvs neļāva man arī viņu satikties. Teica, ka esmu vēl mazs, jā, un bija arī mājās jāstrādā. Bet es viņā neklausījos.
Es izskrēju pa vārtiem un spēlējos ar viņu. Varēju dienām neatgriezties mājās, bet vakaros mani par to bāra. Bet reiz viss mainījās.
Kad man bija 8 gadi, mani vecāki iekļuva avārijā. Pēc tam mana mamma kļuva akla, un neviens viņai šajā ziņā nevarēja palīdzēt. Tad viņai pateica, ka tas ir uz visiem laikiem.
Tēvs sākumā mums palīdzēja, centās visādi būt līdzās, bet tas nebija ilgi. Viņš aizgāja no ģimenes, kad man bija 8 gadi. Atceros to dienu, atceros, kā viņš paņēma somu, atvadījās no manis, pateica, lai esmu stiprs, un aizgāja.
No astoņu gadu vecuma es aprūpēju savu aklo māti. Es vienmēr biju ar viņu. Man pazuda manis paša vēlmes, es veicu visus mājas darbus un rūpējos par viņu līdz tam brīdim, kamēr mūsu ciemā neieradās garīdznieks.
Augstākie spēki
Mana māte ļoti ticēja augstākajiem spēkiem, tāpēc lūdza man pasaukt garīdznieku pie mums uz mājām. Viņa teica: “Lai paskatās, varbūt varēs mums kaut kā palīdzēt”.
Un patiešām. Garīdznieks sāka ļoti bieži pie mums nākt. Viņš skaitīja lūgšanas, viņi ar mammu pastaigājās, viņš stāstīja par dabas skaistumu. Bet pēc kāda laika mammai sāka atgriezties redze. Tas bija ļoti ilgs process, pat mediķi bija šokā, nezināja, ko teikt. Bet pēc tam, paldies Dievam, laikus paspēja visu izdarīt, izrakstīja pilienus, nozīmēja operāciju utt.
Īsāk sakot, mammai atgriezās redze un kopš tā brīža viņa ir kopā ar Nikolaju – mūsu ciema garīdznieku.
-Tēti, bet kāds šim stāstam ir sakars ar mums? Tam nav nekādi saistība ar manu un Poļinas gadījumu?
-Un kā vēl ir. Ja es todien nebūtu gājis staigāt ar Ļenku, kad man bija 7 gadi, mēs ar tēvu būtu strādājuši pie siltumnīcas. Tātad tēvs un māte nebūtu braukuši uz tirgu. Tad arī nebūtu notikusi avārija, bet tas nozīmē, ka visi būtu veseli.
-Dēls, piedod man. Manu baiļu un bērnības traumu dēļ, cieti arī tu. No šīs dienas es tev tikai palīdzēšu. Es vienmēr par tevi rūpējos, jo izjutu vainu sava tēva dēļ.
Kopš tās dienas Kostja sāka ļoti cienīt savu tēvu. Viņš saprata, ka cilvēks visu savu dzīvi ir atdevis citiem un turpina to darīt, bet tā arī nav dzīvojis pats sev.
[…] Puisēns kopš bērnības rūpējās par savu māti, bet kādu dienu ieradās mācītājs un viņam … […]